Jautājumi A/S “Sadales tīkls”:

1)    Sadales tīkli ir monopoluzņēmums, kura pienākums ir nodrošināt (neatteikt) elektroenerģijas pieslēgumu ikvienai mājsaimniecībai. Mājokļu vajadzībām elektroenerģijas pieejamība nedrīkst tik dārgi izmaksāt. Elektrības pieslēgums kā Rīgā, tā ārpus Rīgas maksā no pāris līdz padsmit tūkstošiem euro, neskatoties uz to, ka tīkli ir pie īpašuma. Ļoti bieži pieslēguma ierīkošanā nepieciešamie būvdarbi – piemēram, jaunas kabeļu līnijas pārvilkšana pēc tam kalpo arī citiem lietotājiem, tomēr izbūves izmaksas jāsedz pieslēguma ierīkotājam labākajā gadījumā uz pusēm ar Sadales tīkliem.

Kādēļ vismaz Rīgā nav ieviesta fiksēta pieslēguma maksa?

2)    Sadales tīkli vēsturiski ir mantojoši daudz servitūtus – tiesības apgrūtināt privātīpašumu ar elektrotīkliem, elektrības stabiem, par šiem servitūtiem neko nemaksājot. Vai Sadales tīklu investīciju plāni tiek vērtēti no perspektīvas – samazināt apgrūtinājumus uz privātīpašumu, piemēram, pārvietot elektrības stabus no privātas zemes, pārlikt gaisa līnijas zem zemes?  

3)    Kādi ir “Sadales tīkla” argumenti, kas pamato sistēmu, ka pieslēgumu ierīkošanu apkalpo šaurs uzņēmēju loks, kuri notur ļoti augstas ierīkošanas cenas? Kādēļ citi infrastruktūras turētāji neredz risku pieslēgumu ierīkošanu atdot visiem tirgus sertificētajiem dalībniekiem?

Jautājumi SIA “Rīgas ūdens”:

1)    Kādi ir tālākie centralizēto ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu izbūves plāni Rīgā? Vai tas salētinās rīdzinieku ŪKT pieslēguma ierīkošanas izmaksas?

2)    Kādēļ RŪ nav ieviesis viedos skaitītājus, t.sk. privātmājām?

3)    Kādēļ Rīgā ir ļoti neelastīga ŪKT pieslēgumu sistēma - piemēram, dvīņu vai rindu mājai RŪ atļauj veikt tikai vienu pieslēgumu. Tikai ŪKT pakalpojumu administrēšanas dēļ ir jāveido privātmāju kooperatīvs.

4)    Kādēļ ir tik neelastīgi skataku atrašanās noteikumi, kas mazos zemesgabalos sarežģī un sadārdzina infrastruktūras pievilkšanu?