Jautājumi Finanšu ministrijai:
1) Likums “Par nodokļiem un nodevām” 12.panta pirmajā daļa par pašvaldību nodevu objektiem paredz Ministru kabineta noteikumi Nr.480 “Noteikumi par kārtību, kādā pašvaldības var uzlikt pašvaldību nodevas” paredz nodevu par pašvaldības infrastruktūras uzturēšanu un attīstību. Lai arī noteikumu 16.6.punkts paredz izņēmumu atbrīvot fiziskās personas, ja būvniecības ieceri īsteno savas dzīvesvietas nodrošināšanas vajadzībām.
1.situācija - Rīgas pašvaldība to piemēro ļoti šauri – tikai vienīgajam īpašumam. Par katru jaunuzbūvētu vai rekonstruējamu kvadrātmetru nodeva var būt līdz pat 10 eur. Netiek ņemts vērā ģimenes vajadzības pēc jaunas, plašākas dzīves telpas, ne ģimenes nepieciešamība radīt papildus īpašumu izaugušajiem bērniem.
2.situācija – īpašums paredzēts pārdošanai. Pircējs ir ģimene, kas var saņemt kredītu gatava mājokļa iegādei un nomainīt vienu dzīvestelpu uzreiz pret otru, bet nevar atļauties pati finansēt būvniecību un uzturēt vienlaicīgi 2 īpašumus. Šajos gadījumos jaunuzbūvētā mājokļa izmaksās būs jāierēķina arī infrastruktūras nodeva (piem., Rīgas gadījumā ~ 2000 eur). Secinājums: nabadzīgais maksā dārgāk.
Mūsu redzējums – tā kā jaunbūve vai rekonstruētā ēka ir dzīvojamā ēka un jebkurā gadījumā ir paredzēta kāda cilvēka dzīvesvietas nodrošināšanas vajadzībām, nav svarīgi, kas ir jaunbūves vai rekonstruējamā īpašuma īpašnieks. Nodevas piemērošanai jābūt taisnīgai pret gala patērētāju – ģimeni, kas to izmantos savas dzīvesvietas nodrošināšanai. Aicinām precizēt MK noteikumu Nr.480 16.6.punktu. Tāpat arī uzskatām, ka ar MK noteikumiem Nr.480 varētu ierobežot infrastruktūras nodevas apmērus.
2) Pievienotās vērtības nodokļa likuma 37.panta 1.daļā paredzētā PVN piemērošana zemesgabalam, kura apbūvei vai inženierkomunikāciju izbūvei izsniegta būvatļauja, nepamatoti klasificē zemi kā jaunradītu vērtību, kurai jāpiemēro PVN. Būvatļaujas izsniegšana nerada pievienoto vērtību zemesgabala vērtībā.
No gala patērētāja viedokļa skatoties – ģimene, kura nevar atļauties, paralēli esošai dzīvesvietai nofinansēt mājokļa būvniecību no “0” (zemesgabals bez būvatļaujām), bet var atļauties tikai ar kredīta palīdzību iegādāties gatavu mājokli un uzreiz nomainīt vienu dzīvesvietu pret otru, samaksā vairāk (t.sk. nodokļos un nodevās) nekā turīgāka ģimene, kas to var atļauties. Secinājums: nabadzīgais maksā dārgāk.
Mūsu redzējums – PVN nodokļa piemērošana apbūves zemei būtu jāattiecina tikai uz pievienoto vērtību (infrastruktūras, projektēšanas, būvatļauju saņemšanas izmaksām). Apbūves zemes definējums un nodokļa piemērošanas regulējums radies nekustamā īpašuma buma laikā, lai bremzētu nekustamo īpašumu tirgus burbuli. Šāds regulējums ir pretrunā ar šī brīža ekonomisko situāciju valstī un mērķi celt iedzīvotāju labklājību, vairojot ģimenēm piemērotu mājokļu pieejamību.
3) Pievienotās vērtības nodokļa likuma 37.panta 1.daļā paredzētā PVN piemērošana nelietotam nekustamajam īpašumam, kas ģimenei – gala pircējam sadārdzina katra iegādātā kvadrātmetra cenu par vairāk nekā 17 %. Apzinoties, ka jaunradītai vai rekonstruētai dzīvojamai telpai ir pievienota vērtība, kas pie realizācijas ir jāapliek ar nodokli, aicinām izvērtēt, vai nav iespēja samazināt ar PVN apliekamo daļu nelietotu dzīvojamo telpu pārdošanas gadījumā vai arī dot iespēju PVN šo iekļaut fiziskās personas attaisnotajos izdevumos.
4) Šī brīža PVN regulējums neveicina drošus nekustamā īpašuma iegādes darījumus uz nomaksu bez kredītbanku iesaistes, jo gan pārdevējs, gan pircējs ir ieinteresēti samazināt PVN īpatsvaru darījumā. Tādējādi, ir gadījumi, kad pirms iegādes tiek vispirms slēgti nomas līgumi, kas pēc 1 gada ekspluatācijas nodrošina nelietota nekustamais īpašuma statusa zaudēšanu un attiecīgi mazāku PVN apliekamo vērtību darījumā. Tomēr šādi darījumi ir ar lielu risku gan pārdevējam, gan pircējam. Aicinām izvērtēt labvēlīgāku nodokļu piemērošanu nelietota nekustamā īpašuma - dzīvojamo telpu - nomai ar izpirkumu, ko varētu izmantot arī pašvaldības, kas ar gatavu mājokļu piedāvājumu varētu piesaistīt ģimenes savam novadam.
5) Pašvaldību aizņēmumu limits valsts kasē ierobežo pašvaldības iespējas attīstīt arī dzīvojamo īres fondu. Ārpus Rīgas, Liepājas un Valmieras, kur nekustamā īpašuma īres tirgus nestimulē jauna dzīvojamā fonda veidošanos, jaunu dzīvojamo telpu var radīt tikai turīgas ģimenes par saviem līdzekļiem (jo bankas nekreditē) vai pašvaldības, kurām ir motivācija mājokļa pieejamības veicināšanā. Taču arī pašvaldību iespējas pašām nofinansēt nepieciešamā dzīvojamā īres fonda izveidošanu ir nepietiekamas. Aicinām Finanšu ministriju pārskatīt aizņēmumu limitus tieši attiecībā uz pašvaldības aizņēmumiem dzīvojamā īres fonda izveidošanai.
6) Kādas būs izmaiņas sākotnējā Latvijas nacionālajā Atveseļošanās plānā, ko finansēs no Atveseļošanas un noturības mehānisma, par labu nevienlīdzības mazināšanai un mājokļu pieejamībai reģionos? Kā paredzēts izmantot paredzētos 42mlj mājokļu jautājumu risināšanai – kā tiešo grantu vai kā valsts garantiju lielāka finansējuma saņemšanai no kredītinstitūcijām? Kam būs tiesības uz šiem līdzekļiem?